Vakarā mēs pastaigājāmies pa pašu Lauterbrunenas ciematu, diezgan jauku, lai gan līdz nelabumam tūristisku.
Mēs papriecājāmies par izgaismoto ūdenskritumu, un pēc tam mēs vēl paspējām nopirkt pa kebabam. Restiķī man bez maksas ielēja verdošu ūdeni. Tas gan nebija pietiekami karsts, jo nāca no kafijas automāta, bet vienalga patīkami. Mājup mēs izbraucām diezgan vēlu. Aiz noguruma es bremzēju un palaidu garām gan vilcienu, gan autobusu no Cūgas uz Bāru, kas ar mani gadās diezgan reti. Gaidīt negribēju, gāju kājām vēl 3 km, it kā būtu maz ar iepriekšējiem 20k soļiem. Mazliet saliju, turklāt aizgāju ne gluži uz to pusi. Bet nu nekas, galvenais, ka neapmaldījos.
Neatceros, vai stāstīju jums, bet kruasāni Šveicē ir brīnišķīgi - garoziņa kraukšķ, bet iekšā mīksti un svaigi. Tomēr tos pārdod tikai no rīta - pēc pusdienām vairs negaidi. Vai nu ražotāji mīl kārtību, vai arī negrib bojāt garšu. Mans draugs sūdzas par ēdienu Šveicē. Šķiet, ka vienīgā izeja - pārtikt tikai no kruasāniem!
Šveice, protams, ir satriecoša valsts. Vai nu mani pārsteidza siltā uzņemšana, vai kalnu varenība, vai vilcienu komforts un iedzīvotāju bagātība, bet iespaidu tā atstāja ļoti spēcīgu. Burtiski uzreiz sagribējās turp aizbraukt vēlreiz, kas ar mani gadās diezgan reti. Atkal jau bija pareizais balanss starp kopīgo un individuālo (lai gan ar vieglu noslieci uz pirmo, šķiet). Vārdu sakot, nākamgad, ja būs iespēja, es gribētu atbraukt vēlreiz. Apskatīt Lielo hadronu paātrinātāju, pasaulē stāvāko dzelzceļu Pilatus, termālos avotus Bādragacā, Valorbes alas un citus brīnumus, kuru ir bez sava gala. Kas zina, varbūt līdz tam laikam man arī parādīsies iespēja pabraukāties pa kalniem ar riteni, kas būtu pavisam rēcīgi.
Saprotu, ka izklausās pēc slavenā padoma ēst kūkas, ja nav maizes. Tomēr - ja ir iespēja, ļoti iesaku pabūt Šveicē, un obligāti aiziet kalnos.
